Sievietes arvien izjūt pulksteņa tikšķēšanu pat rokas pulksteni nenēsājot. Vai gan sievietei vēl vajadzīgi rokas pulksteņi, lai papildus palielinātu stresu par neizbēgamo tuvošanos menopauzei? Vīrietim pieder viss pasaules laiks, lai radītu pēcnācējus. Tomēr ne jau katra sieviete būs gatava dzemdēt kā Vecās derības stāstā par Sāru, kas Ābrahamam deva savu pirmdzimto 80 gadu vecumā. Iekārojamās meitenes uz žurnālu vākiem parasti nav sievietes menopauzes vecumā. Vai sievietei tas varētu nozīmēt izsvītrošanu no iekārojamo sieviešu saraksta? Šādas un līdzīgas domas mani pārņem, domājot par to, ko sievietei nozīmē laiks.

Un laika ir tik, cik ir, un lai kaut ko sasniegtu, mums jāpaspēj iekļauties noteiktās laika robežās. Pienāk brīdis, kad nākas saprast - par balerīnu es vairs nekļūšu (varbūt vienīgi mājas apstākļos, lai kopā vingrinātos ar saviem vēl nedzimušajiem bērniem), kosmosā, visticamāk, arī nelidošu.. Bet ap 35 jau pamatoti var satraukties - varbūt nekad es arī nekļūšu par mammu? 

Ne jau katra sieviete izjūt mātišķo aicinājumu. Tomēr ticu, ka mēs katra ilgojamies, lai mūsu dzīve būtu jēgpilna, piepildīta un laimīga. Dažkārt tas pat nav tik daudz par lielo vīziju un ilgtermiņa mērķiem, cik par nelielajām ikdienas dzīves detaļām, kuras mēs vai nu protam vai neprotam novērtēt. Tie ir nelieli akcenti, kas vienkāršo var pārvērst apburošā un magnetizējošā maģijā, kurai neizbēgami gribas tuvoties. Tie jau atkal ir pulksteņi, tikai varbūt šoreiz - sniegpulksteņi vāzītē pie brokastu galda, kas šī rīta omletei piešķir pavasarīgu garšu.

Vai tā ir gaisma, kas mirdz tikai tuneļa galā jeb viss manas dzīves ceļš ir gaismas piepildīts? Tā ir romantiska parafrāze par to, vai mērķis attaisno līdzekļus, un par to, vai laimīgi mēs būsim tikai kādā vienā nelielā savas dzīves punktā, kad būsim ieguvuši kāroto. Cik gan ātri pāriet prieks par nopirktu jauno kleitu? Atliek vien tajā aiziet uz pāris ballītēm, lai sajustu, ka laiks to nomainīt. Vai nekad nav pietiekami? Vai ir kaut kas, kas dos pastāvīgu piepildījumu? Kāpēc arvien iznāk jauns aifons un kāpēc arvien gribas iegūt jaunāko un modernāko modeli? Pulksteņi visos modeļos rāda vienu un to pašu laiku, taču garām aiztek dzīve, kuru pavadām rindās telefonu veikalos...

Manas paaudzes jauniešu vidū vēl pirms pāris gadiem populārs bija seriāls "How I met your mother". Arvien spilgti palikusi atmiņā Bārnija izteiktā frāze kāzu dienā. Necitēšu precīzi, bet atstāstīšu domu: ”Izvēlēties līgavu uz visu mūžu ir tik pat kā nopirkt vienu uzvalku un to nēsāt katru dienu. Vai šis uzvalks ir pietiekami labs? Vai šī sieviete būs laba visam mūžam? Neapniks? Negribēsies nomainīt?”. Mēs esam tik ļoti paraduši visu ko mainīt un tik ļoti paraduši nogarlaikoties. Mēs zinām, ko nozīmē, kad viss ir apnicis.

Un kā ar frāzi par to, ka iemīlēties vajag vairākas reizes dzīvē? Tikai vienā un tajā pašā cilvēkā! Jo arī mēs katrs taču maināmies. Mūsu ķermenis šodien nav tāds pats, kāds tas bija vakar. Nepārtraukti rodas jaunas šūnas, bet vecās iet bojā. Mainās mūsu domas, vērtības, hobiji, intereses, draugi, darbs, izglītības līmenis, zināšanas, pārticības līmenis. Var mainīties pat mūsu kultūra, ja pārceļamies uz citu valsti un pamazām sākam aklimatizēties… 

Bet vai gan mīlestība līdz nāve mūs šķirs nav pasaciņa romantiķiem, kuru reiz izgudroja cilvēki, kuru dzīves ilgums sasniedza vien 30-40 gadu vecumu? Mīlēt vienu un to pašu cilvēku līdz 30 - tas izklausās iespējami. Bet mīlēt līdz pat 130, kas ir nākotnes vidējais cilvēka dzīves ilgums, kuru prognozē futurologi, tās jau ir 4 senā klejotāja-mednieka-augu vācēja dzīves! Romeo un Džuljetas sapnis, kurš tik daudziem pāriem pārtop murgā. Tas liek jautāt, vai pulksteņi var tikšķēt pārāk ilgi?

Pulksteņi, varbūt jums būtu beidzot jāapstājas, lai mīlestība varētu palikt uz vietas? Sieviešu pulksteņi apstājas dažādos apstākļos: varbūt viņa uzzināja, ka viņš aiz muguras tiekas arī ar citām sievietēm, varbūt viņam pirmajā vietā ir darbs un attiecības nav prioritāte, varbūt viņa jūtas nesaprasta, viņš nekad nedāvina ziedus vai vienkārši mīlestība pati kaut kur pazuda? 

Tie ir mīlestības pulksteņi, kuri tikšķ katrā no mums, un mēs nekad nezinām, kad tie apstāsties… Vai katrām simpātijām ir beigas? Vai visi pulksteņi nāk līdzi ar derīguma termiņu un neizbēgamu baterijas izbeigšanos? 

Un kādi sieviešu mīlestības pulksteņi galu galā tikšķ daiļā dzimuma pārstāvē? Vai tas ir jaunākās paaudzes digitālais pulkstenis ar ābolīša simbolu, kuram vajadzīga regulāra uzlāde, lai tas neatslēgtos? Tie būtu pietiekami bieži mīlestības apliecinājumi no otra cilvēka: pieskārieni, komplimenti, dāvanas, kopā pavadīts laiks - visa normālā attiecību plejāde… Un cik bieži šādi digitālie pulksteņi jālādē? Nu, tāpat kā telefoni! 

Tas nav kā ar mehāniskajiem pulksteņiem, kuros vienreiz saliek visus zobratiņus kā vajag un tad tie tikšķ veselu gadsimtu. Mehāniskie pulksteņi ir smalks meistaru roku darbs. Viens Premimum klases pulkstenis var tikt darināts pat vairākus gadus, rekordisti veidoti pat veselu meistara mūžu! Toties mūsdienu digitālie pulksteņi - tas ir fabrikas ražojums. Lai arī nenoliedzams sasniegums, tie visi ir vienādi, kamēr nav 2 vienādu mehānisko pulksteņu - vienkāršā fakta pēc, ka katrā no tiem ieguldīts daudz laika un tie ir roku darinājums.

Vai nav tā, ka daudz vairāk novērtējam to, kas prasījis vairāk pūļu un laika? Kā garšo zupa, kuru sagatavojām uz ātru roku virtuvē pie plītiņas, un kā garšo zupa, kuru gatavojām dodoties izbraucienā pie dabas ar teltīm? Mums vajadzēja sagādāt malku, iekurināt, sagatavot katlu un veiksmīgi to pakārt virs ugunskura, un šādas zupas gatavošanās laiks ir krietni vien ilgāks… Turklāt, lai līdz ugunskura vietai tiktu, esam ar airu laivu noairējuši vairākus kilometrus. Tā taču ir pavisam cita garša! Vismaz, Dievs dod, ka zupa pēc šāda ceļojuma no tiesas izdodas garšīga!

Tā es spriedelēju par to, kas tad īsti ir pulksteņi mūsos…Vai mūsos ir pulksteņi, kuri neatgriezeniski apstājas un tos vairs nevar salabot? Kā gadījumā, kad tavam rokas pulkstenim pārbraucot pāri smagajam? Var jau vecās detaļas inkrustēt jaunā pulkstenī, varbūt? Bet noteikti ir gadījumi, kad kādi pulksteņi mūsos apstājas uz visiem laikiem… Piedot vajagot visu - mūsu pašu dvēseles mieram, lai nenēsātu aizvainojumu kā smagu un nospiedošu nastu līdzi uz pleciem. Tomēr pēc piedošanas seko divi ceļi - vai nu attiecības tiek atjaunotas, vai arī izbeigtas. Un ja tās tiek izbeigtas, vai tas nozīmē, ka kāds pulkstenis ir pavisam pārtraucis tikšķēt?

Leonardo da Vinči rakstīja: ”Tāpat kā nelietota dzelzs rūsē un stāvošs ūdens sasmok vai aukstums to pārvērš ledū, tā mūsu prāts aiziet postā, ja netiek pastāvīgi likts lietā.” Pulksteņi ir arī mūsu smadzenēs, tajos var saķerties smiltis un apstādināt mūsu prāta mehānismu. Mēs varam palikt pagalam truli un pārāk atrauti no realitātes. Tāpēc mums jāliek lietā mūsu talanti, mums arvien jācenšas tiekties apgūt ko jaunu un pilnveidot mūsu redzējumu.

Bet kādi ir vīriešu pulksteņi? Pulksteņu veikalos tie nav tik filigrāni vai smalki kā sieviešu brīžam tik trauslie rokas pulksteņi. Tos veido masīvākas un smagnējākas ciparnīcas. Jo dārgāks pulkstenis, jo labāk. Gluži tāpat kā ar automašīnām. Mūžīgā mērīšanās ar krāniņiem, kas nekad nebeidzas. Kurš būs labāks? Vīrietim vajag justies kā uzvarētājam. Gluži kā tad, kad viņš nopelnīja savu pirmo algu vēl skolas vecumā vasarā strādājot par produktu izvietotāju veikalos… 

Kas gan tur nozīmīgs - nēsāt piena pakas un salikt plauktos? Ja citi tikām augām dienām gulšņā pludmalē… Bet tad ienāk pirmā alga. Mamma ir lepna. Tētis atzinīgi māj ar galvu. Un kad viņš samaksā par kino biļetēm par savu naudu un vēl turklāt meitenei ļauj izvēlēties, kādu popkornu un dzērienu viņa vēlas, un saņem apbrīnas pilnu skatienu un pirmo buču uz vaiga, viņš zina, ka viņš ir varonis. Kamēr citi tērē vecāku naudu, viņš jau kļuvis par vīrieti ar saviem ienākumiem… Viņš ir soli priekšā visiem pārējiem… Un no šī brīža viņš zina, ko nozīmē finansiāla uzvaras garša un cik lielā mērā finansiāla nodrošinātība un stabilitāte saistās ar citiem dzīves tik nozīmīgajiem atalgojumiem….

Vai vīriešu pulksteņi izbeidzas, kad bankrotē uzņēmums? Kaut kas apstājas viņā, kad kontā nav pietiekami naudas, un viņš zaudē savu identitāti. Kad zūd stabilais darba pamats zem kājām? Kad kaimiņš savai ģimenei nodrošina labāku dzīvi nekā tas izdevies viņam? 

Bet sieviete blakus zina, ka viss būs labi - viņa zina, ka viņam reiz atkal būs nauda, ka viņš kaut ko izdomās, ka miljonu vērts jau ir tikai viens viņa skatiens bez visa Ferrari. Viņai tas nemaz nav tik svarīgi. Bet viņš to tik bieži nesaprot.. Tāpat kā vīrietis nesaprot sievietes nemitīgās raizes par ārējo izskatu.

Tas noteikti ir klišejiski, bet sava daļa patiesības tajā visā slēpjas. Tomēr vai tā ir visa patiesība par pulksteņiem? Uz patiesību es nepretendēju. Es šobrīd tikai sēžu kamīna priekšā, sildu pēdas un domāju, vai man iegādāties sieviešu pulksteni 2 000 EUR vērtībā no Rolex. Un tas ir tas, kas tik tālu sanācis no manām pārdomām par to, kāpēc lai man tas būtu vajadzīgs.

Man patīk doma, ka šīs klases pulksteņi pārstāv romantiski mūžīgo vīziju. Tas ir stāsts par kaut ko ilglaicīgu. Saka, ka šie pulksteņi tikšķot tik ilgi, ka tālāk tos varēs atstāt arī nākamajām paaudzēm, mantojumā saviem mazmazbērniem, kuri uz to skatoties, atcerēsies par jums un zinās, ka jūs esat daļiņa no viņu dvēseles. Un tas jau atkal liek domāt par to, cik vēl laika atlicis, lai paspētu radīt kādas dažas atvases, kurām, savukārt, tāpat būs jādomā par to, kā paspēt radīt nākamās, lai es varētu tālāk nodot savu pulksteni...